Guryongpo sienas Village

Soeun bija pazīstama visā ciematā kā temperamentīgs bērns. Lai gan viņa vēl bija maza, viņa nebaidījās no ūdens, un viņas acis mirdzēja kā zvaigznes, kad viņa dzirdēja stāstus par jūru.

Taču dziļi Soeunas sirds dziļumos vienmēr dzīvoja neatrisināta ziņkāre.

Tā bija saistīta ar leģendu, ko ciema vecākie pulcējās stāstīt vakaros, kad jūras vējš kļuva mierīgs un spīdēja mēness gaisma.

"Kādā senā, vētrainā dienā desmit pūķi mēģināja pacelties debesīs no jūras, kas atradās mūsu priekšā. Taču viens no tiem iegrima atpakaļ okeānā, un tikai deviņi sasniedza debesis. Tāpēc mūsu ciemu sāka dēvēt par Guryongpo, Deviņu pūķu ostu. Pēc tam, kad pūķi pacēlās un vētra norima, pa debesīm izstiepās skaista varavīksne."

Pieaugušie stāstīja šo leģendu, it kā ar to būtu ar ko lepoties, bet Soeunam tas izklausījās tikai pēc sapņaina, noslēpumaina stāsta.

Tāpēc Soeun bieži vien murmināja pie sevis.

"Kāpēc viens pūķis ieniris atpakaļ jūrā?
Vai tam varētu būt kāds iemesls?

Kādu dienu plosījās spēcīga vētra, gluži kā leģendā aprakstītajā dienā.
Visu nakti dārdēja pērkons un zibeņoja zibens.

Nākamajā rītā lietus pārstāja līt. Caur mākoņiem izspīdēja silta saules gaisma, un virs jūras mirdzēja skaista varavīksne.

Brīdī, kad Soeun ieraudzīja varavīksni, viņas soļi aiznesa viņu jūras virzienā.

"Jūra tagad ir kristāldzidra!"
Šūpuļojot sirdij, viņa dziļi ievilka elpu un iegremdējās okeānā.

Kad viņa peldēja ūdenī, starp viļņiem viņas acīs parādījās gaismas stariņš.

Peldot tuvāk, Soeun ieraudzīja kaut ko vāji mirdzošu. Tā nebija gliemežvāks vai krāsains koraļlis, bet gan liela olas formas pērle.

Kas tas ir? Izskatās pēc akmens, bet vienlaikus arī pēc milzīgas pērles! Lielajai pērlītei bija zilgans nokrāsojums, un, kad tā pieskārās viņas pirkstu galiem, caur viņu ieplūda silta enerģija.

Uzmanīgi ievietojot krelli savā tīklā, Soeunas sirds mežonīgi pukstēja.

Cieši turēdama tīklu, lai nepazaudētu krelli, viņa izskrēja virs ūdens.

Guryongpo krastā Pohangā, Gyeongsangbuk-do provincē, dzīvoja mazs, mīlīgs haenyeo vārdā Soeun.

Soeun mīlēja šo jūras smaržu pilno ciematu.

Dzirdot viļņu šalkoņu, viņas sirds drebēja, un, skatoties uz jūru, viņas sejā parādījās smaids.

Soeun vecmāmiņa bija slavenākā haenyeo ciematā.
Lai gan pēc simts gadu vecuma sasniegšanas viņa bija pārstājusi nirt, viņa bija pavadījusi pie jūras vairāk laika nekā jebkurš cits.

Vecmāmiņa ņēma Soeun roku un mācīja viņai katras jūras radības vārdu pa vienam.

Vecmāmiņa vienmēr stāstīja stāstus par jūru šādā veidā. Pateicoties viņai, Soeun viegli sadraudzējās ar jūru.

Guryongpo jūrmala, viļņi un kaijas, ainava, kurā mirdz ūdens.

Soeun rokās ir zvejas brilles un zvejas tīkls, un, skatoties uz jūru, viņa gaiši smaida.

Vecmāmiņa skatās no aizmugures un smaida.

Ir paslēpta vēlmju pērle.

Pieskarieties un nospiediet, lai noķertu 3 abalonus un 2 zivis, kas paslēptas starp viļņiem, smiltīm un mākoņiem.

Soeun bija pazīstama visā ciematā kā temperamentīgs bērns.
Lai gan viņa vēl bija maza, viņa nebaidījās no ūdens, un viņas acis mirdzēja kā zvaigznes, kad viņa dzirdēja stāstus par jūru.

Taču dziļi Soeunas sirds dziļumos vienmēr dzīvoja neatrisināta ziņkāre.

Tā bija saistīta ar leģendu, ko ciema vecākie pulcējās stāstīt vakaros, kad jūras vējš kļuva mierīgs un spīdēja mēness gaisma.

"Kādā senā, vētrainā dienā desmit pūķi mēģināja pacelties debesīs no jūras, kas atradās mūsu priekšā. Bet viens no tiem iegrima atpakaļ okeānā, un tikai deviņi sasniedza debesis. Tāpēc mūsu ciemu sāka saukt par Guryongpo - Deviņu pūķu ostu. Pēc tam, kad pūķi pacēlās un vētra norima, pa debesīm izstiepās skaista varavīksne."

Pieaugušie ar lepnumu stāstīja šo leģendu, bet Soeunam tā izklausījās tikai pēc sapņaina, noslēpumaina stāsta.

Tāpēc Soeun bieži vien murmināja pie sevis.

"Kāpēc viens pūķis ieniris atpakaļ jūrā?
Vai tam varētu būt kāds iemesls?

Un tad, uzkrājusi drosmi, viņa iegrima jūrā!

Pēc iziešanas cauri klinšu vārtiem ceļš sadalījās divās daļās. Viens no tiem veda dziļā, tumšā jūras aļģu mežā, bet otru bloķēja izturīga gliemežvāka formas slēdzene.

Vilcinājusies, uz kuru pusi iet, Soeun nolasīja zīmi pie atzarojuma.

Uz tās bija uzrakstīta mīkla.

<"Kad nāk ziema, kas mēs esam tie, kas iegūst jaunas drēbes un jaunus vārdus?">

Soeun uzmanīgi lūkojās uz zīmi un nolieca galvu.

"Apģērbs ziemā mainās? Ko tas varētu nozīmēt?"

Tieši tad viņai pretī uzskrēja sudrabains vilnis. Simtiem siļķu virpuļoja ap Soeun, un to astes plīvoja. Siļķe ar garām ausīm priekšgalā smaidīja un čukstēja.

"Mazā Haenyeo, kas tevi satrauc?"

Soeun ilgi peldēja, līdz sudraba ceļš pazuda.
Tad parādījās ciemats, pilns abalonu un jūras aļģu.

Viens abalons piesardzīgi izrāva galvu no čaulas.

"Soeun, mēs tevi gaidījām. Guryong mums teica."
"Pareizi! Es atnācu satikt Guryongu."

"Tad tev jāiet cauri šim ciemam.
Bet jūs nevarat vienkārši iet cauri.
Caur mūsu ciematu var iet tikai tie cilvēki, kas patiesi pazīst jūru.
Vai vēlaties atrisināt mīklu?"
"Protams!"

Abalons runāja lēni, līdzi viļņiem.

"Es cieši turos pie klintīm, lai dzīvotu.
Bet ar kādu rīku mūs atdalina?"

Cik dziļi viņa bija iegājusi?
Pēkšņi okeāna viļņi sāka virpuļot kā virpulis.

"Ak!"

Soeun cieši pieķērās zvejas tīklam,
bet straujā straume viņu aiznesa prom, un viņas spēki izsīka.

Tad tas arī notika.
Viņai tuvojās gara, mīksta roka un maigi apskāva Soeun.
Tas bija garspalvainais astoņkājis, kas slēpās kā klints.
Lēnām atsedzot savu purpursarkano ķermeni, astoņkājis runāja klusā, laipnā balsī.

"Mazā Haenyeo, vai ar tevi viss kārtībā?
Tas bija jūras virpuļviesulis, kas tevi tikko gandrīz aprijis."
"Liels paldies, astoņkājis.
Ja nebūtu tevis, es būtu nonācis lielās nepatikšanās."

"Tiešām? Es arī gribu ātri redzēt Guryongu."
"Tad vispirms mums jāizkļūst no šīs labirintam līdzīgās vietas.
Tikai tad mēs varēsim nokļūt tur, kur nav virpuļu.
Ja tu man uzticies, vai tu dosies ar mani?"

Astoņkājis izstiepa vienu no savām garajām rokām pret Soeun.

Soeun mirkli vilcinājās, tad stingri satvēra mīksto astoņkāja roku.

"Tagad turies cieši.
Lai satiktu Guryongu, mums jādodas uz alu.
Es tevi tur aizvedīšu."

Un tā, turoties par rokām, abi peldēja cauri labirintam alas virzienā.

Beidzot mēs nonācām pie zilās alas, kur dzīvoja Guryong.
Alas iekšpusē bija žilbinoši, it kā no tās lītu zvaigznes, un gliemežvāki un koraļļi bija pieķērušies katrai sienai, padarot to krāšņu kā dārgakmeņiem rotātu pili.

Soeun pie ieejas uz īsu brīdi aizkavējās, un viņas priekšā parādījās liela ēna.
Tas bija vaļs, alas sargs.

Tu esi smagi strādājusi, lai nonāktu tik tālu,
mazā Haenyeo. Es esmu vaļa, kas sargā šo alu."

Vaļa balss bija dziļa un laipna.
Un tā skanēja.

"Tad kur tad varētu būt Guryong?
Es atnesu vēlmju pērli."

Vālis pasmaidīja, uzlūkojot pērli.

"Tu vari satikt Guryong šīs alas dziļākajā daļā. Sekojiet man."

Soeun jutās nedaudz nobijusies no tumšās, plašās alas.

Tieši tad, kad viņa šaubījās, vai doties dziļāk, viļņi viļņojās, un viņa dzirdēja, ka kāds tuvojas.

"Kā tu šeit nokļuvi?"

Apgriežoties, viņa ieraudzīja, ka pret viņu steidzas saulespuķe, siļķe, abalone un astoņkājis.